Visā pasaulē dabā aug aptuveni 250-300 šķirņu mežvīteņu. Lielākā daļa no tām, aptuveni divas trešdaļas, aug Eirāzijas kontinentā. Vairums mežvīteņu dabiskā audzes atrodas mērenajā klimata joslā, dažas aizsniedzas arī tropu joslā. Visvairāk mežvīteņu šķirņu atrodamas Austrumāzijā. Rietumeiropas dārzos mežvīteņu šķirnes audzētas kā košumaugi jau kopš 16.gs. Pirmā rakstiskā liecība par mežvīteņiem ir 1548. gadā V.Tērnera sarakstītajā grāmatā „The Names of Herbs“ („Augu nosaukumi“).
Mežvīteņus var iedalīt divās lielās grupās: lielziedu mežvīteņi un mazziedu mežvīteņi. Lielziedu mežvīteņi ir pārsvarā cilvēku selektēti hibrīdi. Mazziedu pārsvarā savvaļas šķirnes un no tām selektētas šķirnes.
Pirmās mežvīteņu šķirnes nonāca Igaunijā jau pirms Pirmā pasaules kara. Pirmā līdz šim zināmā ziņa par mežvīteņiem atrodama Tori: 1910.gadā Tori muižas īpašnieks Frey iegādājās priekš sava dārza Jackman mežvīteni (c. x jackmanii). Plašāk mūsu dārzos mežvīteņus sāka audzēt 1960.gados. Pēc tam, kad Ārne Kehrs no Maskavas uz Repinu atveda pirmo lielziedu mežvīteni, un Ilmars Lānes to siltumnīcā veiksmīgi uzpotēja uz zilā mežvīteņa (c. Viticella) saknēm, mežvīteņu audzēšana ieguva jaunu apjomu. Jaunienācējs mūsu klimatā veiksmīgi iedzīvojās, par to ieinteresējās vairums zināmu dārzkopju un selekcionāru. Mežvīteņu interesentu kopīgajās sanākšanās tika iepazīti un pavairoti mežvīteņi, kā arī apmainītas Igaunijā audzētās šķirnes. Turpmākajās divās desmitgadēs, septiņdesmitajos un astoņdemitajos, mežvīteņi iekaroja daudzu māju dārznieku sirdis un kļuva Igaunijā ļoti populāri. Jaunu atspērienu mežvīteņu izplatībā Igaunijā deva 1982. gadā Adolfa Vaiglas izdotā grāmata igauņu valodā „Mežvīteņi“. Mūsdienās katrā otrajā, trešajā mājas dārzā atrodamas skaistas mežvīteņu škirnes. Mežvīteņu ātru izplatību Igaunijā ir viecinājuši arī populāri ikgadējie stādu gadatirgi, īpaši Turi ziedu gadatirgus, kur vienmēr pārdošanā ir liels daudzums mežvīteņu stādu.
Līdz šim Igaunijā mežvīteņi audzēti lielākoties piemājas dārzos, lai gan šis dekoratīvais augs ar dažādām formām un izmantošanas iespējām lieliski iederētos arī pilsētas parkos un apzaļumojuma zonās. Pilsētas apzaļumojumos mežvīteņi tiek izmantoti Japānā, nedaudz arī Rietumeiropā.
Izvēloties pareizās mežvīteņu sugas un šķirnes, pie Igaunija klimata apstākļiem iespējams iegūt pastāvīgu mežvīteņu ziedēšanas periodu no maija vidum līdz pat novembra sākumam. Šajā attēlā redzamajā apstādījumā tā arī ir darīts. Maija vidu sāk ziedēt alpu mežvīteņu šķirnes: 'Konstantin', 'Estrella', 'Memm'. Jūnijā-jūlijā savu ziedu skaistumu parāda vesellapu mežvīteņi: 'Aljonuška', 'Arabella', 'Juuli', 'Rooguchi' un arī c. Tangutica. Jūlijā sāk ziedēt arī lielziedu mežvīteņi: 'Sinililla', 'Filigree', 'Ville de Lyon'. Attēlā neietilpa augustā ziedošā mandeļmežvīteņa šķirne 'Sweet Summer Love' un farža mežvītenis 'Paul Farges'. Ziedu skaistums beidzas, kas nakts temperatūra nokrīt līdz mīnus 5-7 grādiem.
Lielziedu mežvīteņus var stādīt gan saulainā, gan daļēji ēnainā vietā. Ierasts mežvīteņus stādīt pie mājas sienas tās izrotāšanai.
Vislabāk lielziedu mežvīteņi aug līdzenā un saulainā vietā, zālienā, uz izturīgiem metāla vai koka balstiem. Augot pie mājas sienas ziedēšana sākas dažas dienas agrāk kā līdzenā vietā, taču ziedēšanas periods ir īsaks, jo mājas siena daļēji aizsedz sauli un mazina auga barošanās vietu.
Savvaļas sugas ir mazāk prasīgas. Tās var audzēt arī pie mājas ziemeļu sienas, pie dārza žoga novadot auga stīgas uz dabīgiem balstiem- koku vai krūmu stumbriem, nokaltušiem kokiem, drāšu žoga vai veciem sienas mūriem.
Mežvīteņus stādot, jāpatur prātā, ka tie paliks vienā vietā ilgāku laiku. Mūsu saimniecībā ir pat vairāk kā 40 gadus veci mežvīteņu stādi, kas, pareizi apkopti, zied bagātīgi katru gadu. Vislabākais stādīšanas laiks ir pavasaris, taču stādus podā var stādīt visu vasaru un rudeni. Pārstādīšanai jaunā vietā vispiemērotākais ir agrs pavasaris vai rudens, septembris. Lai ātri iegūtu mežvīteņu krūmu, iesakam stādīt 2-4 stādus ar pusmetra atstarpēm.
Mežvīteņus var atbalstīt dažādos veidos. Var izmantot dabīgus atbalstus, uztaisīt pats vai iegādāties veikalā. Dabīgajiem atbalstiem piemēroti ir blakus esoši koki, krūmi, daudzgadīgie augi, nokaltuši kadiķi, koka zari un celmi. Tā kā mežvīteņi sevi piestiprina ar lapu zariem, atbalstam jābūt pietiekoši tievam ar diametru līdz 5 mm, lai lapu stīgas varētu to apņemt. Izmantojot celmus, resnākus zarus vai akmeņus, jāizmanto arī papildus atbalsts- jānovelk pāris auklas vai drāts. Aukstumizturīgie augi, kuru zari ziemā nenosalst, noteikti jāatbalsta ar drāti. Vispiemērotākā ir dzeloņdrāts, jo dzeloņi neļauj zariem noslīdēt lejā. Tirdzniecībā pieejamie koka atbalsti bieži vien ir pārāk resni un tiem nepieciešams papildus balsts. Rindā augošus stādus vislabāk atbalstīt ar auklu, drāti vai dārza žogu ar lielām atstarpēm. Atvērtā vietā augošiem stādiem vispiemērotākais atbalsts ir no tievākām metāla caurulēm, armatūras metāla vai betona armatūras izveidota konstrukcija. Ideāls atbalsts ir tāds, kas ziemā bez zaļojoša auga izskatās interesants un vasarā ir pilnībā apsegts ar zaļojošo augu.
KJa stādījuma augsne bijusi pietiekoši auglīga, pirmajā vasarā nav nepieciešams augu mēslot. Nabadzīgākā augsnē stāds izaudzē sev stiprāku sakņu sistēmu. Nākošajos gados, kad stāds patērē daudz barības vielas veģetatīvās masas audzēšanai, tas jāmēslo no augšas. Ieteicam stādu mēslot 3-5 reizes vasras laikā ar laistāmo mēslojumu. Komplekso mēslojumu, kas satur pamatelementus slāpekli, fosforu un kāliju, kā arī mikroelementus, var pievienot paralēli organiskajam mēslojumam, virtsai vai atšķaidītiem mēsliem. Atšķaidītiem mēsliem izmantot 1 daļu mēslu uz 10 daļām ūdens, vistu atšķaidītajiem mēsliem izmantot 1 daļu mēslu uz 15 daļām ūdens. Nemēslot sausu augsni!
Stādi ir jāravē un jāuztur pastāvīgi mitri ar laistīšanu. Mūsdienīgos dārzos dažkārt tiek izmantota arī laistīšanas sistēma un ilgstoši lēnām šķīdoši mēslojumi.
Mežvīteņi zaļo līdz pat pirmajām aukstajām naktīm (mīnus 5-7 ºC). Oktobra sākumā vajadzētu sākt gatavot stādus ieziemošanai. Bieži vien cilvēki baidās mežvīteņus apgriezt un apsegt, taču tas aizņem ļoti maz laika, aptuveni 5 minūtes pie katra stāda. Lielziedu mežvīteņi ir diezgan aukstumizturīgi. Normālā Igaunijas sniegotā ziemā mežvīteņi pārziemo arī neapgriezti un neapsegti, taču nekad nevar zināt, kāda būs ziema, tādēļ ieteicams stādu apgriezt un apsegt. Apgriešana nepieciešama arī tādēļ, lai veicinātu stāda iršanu, un par cik arī augu slimības pārziemo vecajos zaros, nav nekāda iemesla tos saglabāt.
Lielziedu mežvīteņus var sagatavot ziemai divos veidos. Visvienkāršāk tos nogriezt 10-15cm augstumā virs zemes, noņemt no atbalsta vecos zarus un attīrīt stādu no nezālēm. Ja augsne ir jau nedaudz sasalusi, stādījuma vieta jāapklāj 10-15 cm augstumā ar augsni, kūdru vai kūts mēsliem. Šeit atradīsi video par mežvīteņu apgriešanu:
Otrs variants ir apgriezt tikai lapas un noziedējušo galotni, ap stādu izrakt nelielu grāvi un ievietot tajā stīgas. Jābūt ļoti uzmanīgam, lai izvairītos no stīgu aplaušanas. Ieteicam stīgas ievietot tā, lai tās paliktu grāvja paaugstinājuma daļā. Pa virsu jāuzber 7-10 cm biezs slānis auglīgas augsnes un vieta jāatzīmē. Tapat zemē ierakts stīgas var apsegt ar jumta seguma plāksni vai jumta papi, lai pasargātu no mitruma. Šeit atradīsi video par mežvīteņu saliekšanu:
Ar augsni apklātās stīgas nākošajā gadā var izdzīt saknes. Igaunijas klimata apstākļos platziedu (c. patensi) un smalkvillaino mežvīteņu (c. lanuginosa) grupā ietilpstošo šķirņu dzinumiem līdz šim nav izdevies pārziemot, ne arī pavasarī uzziedēt. Savvaļas sugām kā tangūtijas mežvītenis (c. tangutica), alpu mežvītenis (c. alpina) un dižvainaga mežvītenis (c. macropetala) un to šķirnēm Igaunijas apstākļos nav nepieciešama apklāšana un apgriešana, jo to dzinumi ir aukstumizturīgi, un tie zied uz vecajiem zariem. Augstajiem mežvīteņiem (c. recta) un vesellapu mežvīteņiem (c. integrifolia) arī nav nepieciešama apklāšana, taču tā kā to dzinumi nesaglabājas, tie jānogriež 10 cm augstumā virs zemes.
Kas sniegs ir izkusis, ir īstais laiks atbrīvoties no ziemas pārsega. Pārsvarā piemērots laiks ir aprīlis. Atrušiniet kūdras augsnes slāni, jo tas kavē zemes uzsilšanu. Mežvīteņu dīgšana ir ļoti nevienmērīga. Dažas šķirnes izdzen jaunus lielus pumpurus jau siltā rudenī vai ziemā. Tie ir aukstumizturīgi un var izdzīvot līdz pavasarim. Lielākoties dīgšana notiek aprīļa beigās un maija pirmajā pusē. Pat tad, ja mežvītenis maija beigās nav vēl izdīdzis, nenozīmē, ka tas ir izsalis. Dažreiz pirmie asni no zemes izlien tikai ap jāņiem. Un pat tad, ja ap jāņiem stāds nav izrādījies nekādas dzīvības pazīmes, nedrīkst to mēģināt atrakt un censties atrast asnus. Mežvīteņiem piemīt īpašība dažreiz „gulēt“ veselu gadu, divus vai pat trīs un tikai tad sākt atkal augt. Kāds tam ir iemesls, nav zināms. „Guļošam“ stādam blakus var iestādīt jaunu stādu, bieži vien guļošais stāds „pamostas“ un atsāk augt. Ja stāds ir jauns un redzat izdīgstam tikai 1-3 asnus, tiem jānogriež galotnes. Tas ierosina augšanu un rada vairāk asnu. Pavasarī, kad stādi ir 10 cm augsti, ir laiks tos mēslot ar slāpekli.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
